Bīstamo kravu klasifikācijas pamati
Pareiza klasifikācija ir katra atbilstoša bīstamo kravu sūtījuma sākumpunkts. Pirms tiek domāts par bīstamības zīmēm, iepakojumu vai pārvadājuma dokumentiem, pati viela vai izstrādājums ir precīzi jāidentificē un jāpiešķir atbilstošais ANO (UN) numurs un klase. Saskaņā ar ADR tas tiek darīts, izmantojot bīstamo kravu sarakstu 3.2. nodaļas A tabulā kopā ar detalizētajiem kritērijiem 2. daļā.
Praksē process sākas ar pamatinformāciju par produktu: tā sastāvu, agregātstāvokli, uzliesmošanas temperatūru, toksikoloģiskajiem datiem, kodīgumu, reakciju ar ūdeni vai oksidētājiem, kā arī pieejamiem testu rezultātiem. Ja precīzs nosaukums ir atrodams alfabētiskajā rādītājā (B tabula), tiek sekota norādei uz A tabulu un piemērotas visas prasības, kas saistītas ar konkrēto UN numuru. Ja vielu nevar atrast pēc nosaukuma, tā jāklasificē saskaņā ar 2. daļā noteiktajām procedūrām un kritērijiem, kas nosaka, vai viela ir bīstama un kāds UN numurs tai jāpiešķir.
ADR grupē bīstamās kravas klasēs atbilstoši galvenajam apdraudējuma veidam, ko tās rada. Šīs klases ir:
• 1. klase Sprāgstvielas un sprāgstvielu izstrādājumi
• 2. klase Gāzes
• 3. klase Uzliesmojoši šķidrumi
• 4.1 klase Uzliesmojošas cietas vielas, pašreaktīvas vielas un cietas desensibilizētas sprāgstvielas
• 4.2 klase Vielas, kurām ir tendence uz pašaizdegšanos
• 4.3 klase Vielas, kas saskarē ar ūdeni izdala uzliesmojošas gāzes
• 5.1 klase Oksidējošas vielas
• 5.2 klase Organiskie peroksīdi
• 6.1 klase Toksiskas vielas
• 6.2 klase Infekciozas vielas
• 7. klase Radioaktīvie materiāli
• 8. klase Kodīgas vielas
• 9. klase Dažādas bīstamas vielas un izstrādājumi
Daudziem ierakstiem ADR piešķir arī iepakojuma grupu (I, II vai III), kas atspoguļo bīstamības pakāpi attiecīgajā klasē: I – augsta bīstamība, II – vidēja, III – zema. Iepakojuma grupa ietekmē iepakojuma izvēli, testēšanas standartus un atsevišķas prasības pārvadājuma dokumentācijā. Jāņem vērā arī papildu apdraudējumi: vielai var būt noteikta viena galvenā klase un viena vai vairākas papildu bīstamības zīmes, ja tā rada vairākus nozīmīgus riskus.
Kad ir noteikts pareizais UN numurs, oficiālais pārvadājuma nosaukums, klase, iepakojuma grupa un visi papildu apdraudējumi, no šīs klasifikācijas izriet visas pārējās prasības: iepakošanas instrukcijas, cisternu kodi, jauktās iekraušanas noteikumi, tuneļu ierobežojumi, marķēšana, apzīmēšana un dokumentācija. Tāpēc ADR uzsver, ka nosūtītājs drīkst piedāvāt pārvadāšanai tikai tādus sūtījumus, kas atbilst ADR, un ka klasifikācija ir viens no pamatpienākumiem.
Uzņēmumiem ir būtiski izveidot stabilas iekšējās procedūras: apkopot aktuālus drošības datus, iesaistīt kompetentus bīstamo kravu drošības padomdevējus un regulāri pārskatīt klasifikācijas, ja mainās produktu sastāvs vai normatīvie akti. Pareiza klasifikācija ne tikai samazina incidentu risku uz ceļa, bet arī nodrošina, ka pārbaudes, muitas kontrole un multimodālie pārvadājumi (ceļš–dzelzceļš–jūra–aviācija) norit raiti, ar vienu un to pašu UN numuru un klasi, kas tiek atzīta visos pārvadājumu veidos.